Ir cilvēki, kuru klātbūtnē mēs uzreiz jūtamies mierīgāk un labāk. Viņi ne vienmēr ir skaļi vai īpaši harizmātiski, taču no viņiem strāvo kaut kas silts un pieņemošs.
Šāda parādība tiek skaidrota nevis ar iedzimtu talantu, bet gan ar konkrētām rakstura īpašībām, kuras šie cilvēki ir izvēlējušies kopt. Šīs īpašības palīdz veidot dziļākas attiecības un liek apkārtējiem justies novērtētiem.
Patiesa vēlme saprast otru
Viena no pamanāmākajām šādu cilvēku iezīmēm ir empātija. Tas nav tikai pieklājīgs mājiens ar galvu, kamēr otrs runā. Tā ir spēja mēģināt sajust to pašu, ko jūtas otrs – vai tas būtu prieks, skumjas vai apmulsums. Šādi cilvēki nešķiro, kurš ir pelnījies viņu iejūtību un kurš nē. Viņi būs saprotoši gan pret tuvu draugu, gan pret pārdevēju veikalā, kuram tajā dienā acīmredzami neiet viegli.
Daudzi no mums jaunībā mēdz būt kritiski un ātri izdarīt secinājumus par citiem. Taču ar laiku var iemācīties šo aizspriedumainību nolikt malā. Aktīvi praktizējot empātiju, dzīve kļūst daudz krāsaināka, jo mēs sākam redzēt pasauli ne tikai no sava skatupunkta. Tas palīdz veidot spēcīgākas saites ar kopienu un cilvēkiem mums apkārt.
Spēja būt īstam, nevis perfektam
Mēs dzīvojam laikmetā, kur sociālie tīkli mūs mudina rādīt tikai savu labāko pusi. Tomēr cilvēki, kuriem piemīt iekšējs skaistums, nebaidās būt īsti. Viņi neliek maskas un nemēģina izlikties gudrāki vai veiksmīgāki, nekā ir patiesībā. Viņi atklāti atzīs, ja kaut ko nezina vai ja viņiem šobrīd klājas grūti.
Šāda atklātība rada uzticību. Kad mēs redzam, ka otrs necenšas būt perfekts, mēs paši jūtamies drošāk un brīvāk. Atmetot vajadzību pēc pārlieku liela ego un izrādīšanās, mēs kļūstam citiem pievilcīgāki. Tas palīdz veidot attiecības, kurās nav jātēlo, un tas sniedz lielu emocionālu gandarījumu.
Miers strīda vietā
Mums visiem ir bijušas situācijas, kad diskusijas laikā gribas uzvarēt un pierādīt savu taisnību. Cilvēki ar siltu sirdi bieži vien izvēlas citu ceļu – viņi izvēlas būt iejūtīgi, nevis “uzvarētāji”. Viņi saprot, ka pierādīt savu taisnību nav tā vērts, ja cena ir sabojātas attiecības vai aizskarts otrs cilvēks.
Tas nenozīmē, ka viņiem nav sava viedokļa. Viņi vienkārši prot izvēlēties savas cīņas. Viņu mērķis sarunā ir saprast otru pusi, nevis to sakaut. Reizēm atļaut otram palikt pie sava ir daudz lielāka uzvara nekā pēdējais vārds strīdā. Tas palīdz saglabāt stabilas un ilgstošas attiecības, kurās abas puses jūtas uzklausītas.
Pieņemšana bez nosacījumiem
Interesanti, ka šādi cilvēki nemēģina mainīt visus sev apkārt. Viņi praktizē pieņemšanu – viņi ļauj tev būt tādam, kāds tu esi, ar visiem taviem trūkumiem un dīvainībām. Viņi nevērtē un nemēģina tevi “salabot”. Protams, tas nenozīmē, ka viņi pieļauj sliktu izturēšanos pret sevi, taču viņi saprot, ka katram ir sava bagāža un savas grūtības.
Kad mēs satiekam kādu, kurš mūs pieņem pilnībā, tas ir transformējoši. Tas rada drošu vidi, kurā mēs paši gribam augt un mainīties savā tempā. Šāda beznosacījuma labvēlība palīdz mums justies mīlētiem par to, kas mēs esam, nevis par to, ko mēs darām vai sasniedzam.
Padziļināta pateicība
Daudzi no mums rītu sāk ar domām par veicamajiem darbiem un problēmām. Bet ir cilvēki, kuri sāk ar pateicību. Tā nav tikai pieklājīga frāze pie pusdienu galda, bet gan dziļa sajūta par to, ka esi dzīvs. Viņi pamana mazos dzīves sīkumus – labu kafiju, saules staru vai sarunu ar kaimiņu.
Šī pateicība nekur nepazūd arī grūtos brīžos. Viņi mēģina saskatīt mācību stundas arī neveiksmēs un saskata izaugsmi tur, kur citi redz tikai grūtības. Šāda attieksme rada pozitīvu ķēdes reakciju. Ja tu spēj novērtēt to, kas tev ir, tu kļūsti par gaismas avotu arī citiem cilvēkiem savā apkārtnē.
Drosme atzīt savu neaizsargātību
Pateikt “man vajag palīdzību” vai “es kļūdījos” nav viegli. Tomēr cilvēki ar plašu dvēseli šīs frāzes lieto regulāri. Viņi saprot, ka neaizsargātība nav vājums. Tieši otrādi – tā ir vieta, kur dzimst patiesa saikne un radošums. Kad mēs atklājam savu cilvēcisko pusi, mēs dodam atļauju arī citiem darīt to pašu.
Šādi cilvēki netēlo, ka viņiem viss vienmēr ir kārtībā. Viņi dalās ar savām grūtībām un tādējādi liek citiem justies mazāk vientuļiem savās problēmās. Atmetot vajadzību izskatīties neievainojamam, mēs kļūstam izturīgāki un spēcīgāki, jo mums vairs nav jātērē enerģija slēpšanai.
Atbrīvošanās no pagātnes pārestībām
Piedošana, iespējams, ir visgrūtākā no šīm īpašībām, taču tā ir arī visvairāk atbrīvojošā. Cilvēki ar mierīgu prātu saprot, ka turēt aizvainojumu ir kā nēsāt līdzi smagu akmeni – tas visvairāk traucē tieši tam, kurš to nēsā. Viņi piedod nevis tāpēc, ka otrs to noteikti ir pelnījis, bet gan tāpēc, ka viņi paši ir pelnījuši mieru.
Tas nenozīmē, ka viss ir jāaizmirst vai jālauj sevi atkal sāpināt. Var piedot un joprojām ieturēt distanci. Galvenais ir atlaist to rūgtumu un vēlmi atriebties. Atbrīvojoties no šī emocionālā smaguma, mēs kļūstam vieglāki un spējam vairāk enerģijas veltīt tam, kas mūs priecē tagadnē.
Atceries, ka neviens nav perfekts
Būt par cilvēku ar “skaistu dvēseli” nenozīmē nekad nedusmoties vai nekad nepieļaut kļūdas. Mēs visi esam tikai cilvēki. Runa ir par nodomu un centieniem izturēties pret pasauli nedaudz saudzīgāk. Bieži vien tieši tie cilvēki, kuri ir piedzīvojuši vislielākās grūtības, izvēlas būt visiejūtīgākie.
Šīs īpašības nav kāds pabeigts saraksts, kuram var pielikt punktu. Tas drīzāk ir kā kompass, kas palīdz mums orientēties ikdienas sarunās un rīcībā. Dažās dienās mums veiksies labāk, citās – ne tik ļoti, un tas ir normāli. Galvenais ir turpināt mēģināt būt iejūtīgam un atvērtam. Pasaulei, kas reizēm šķiet skarba, vienmēr ir vajadzīgs nedaudz vairāk siltuma, un tas var sākties ar katru no mums. Esiet droši, ka jums jau tagad piemīt viss nepieciešamais, lai vairotu šo gaismu sev apkārt.
